Sandy Stones

Kvalitāte īsti nekāda, bet saprast, kā suns Čopers spēlējas ar kāmīti Poto un lielo suni Duksi, var :)

Oktobra sākumā sāku interesēties par dažādām vetklīnikām, jo bija skaidrs, ka bez vetārsta padomiem neiztikšu. Par laimi tieši oktobrī atvērās manā rajonā vetklīnika un vēl tieši sadarbojoties ar Royal Canin, kas man vēl vairāk vilināja tur iegriezties. Iegāju apvaicājos kas un kā. Laipnā māsiņa un foršā dakterīte teica, ka droši jebkurā laikā varu nākt ar savu mopsi un izrunāsim visus neskaidros jautājumus.

Nākamajā dienā pēc darbiņa ar devāmies pie vetārstes. Tā kā rindas nebija, tad uzreiz ar tikām iekšā. Ja nekļūdos, tad tur pavadīju kādu stundu, jo jautājumu bira čupām no manis :)

Detaļās neiegrimšu, par ko tika runāts, jo tiešām gan no ikdienas ēšanas, gan līdz anālo dziedzeru tīrīšanai viss sīkumos tika apspriests. Vienīgais nepatika tas, ka ārste daudz runāja gudros terminos, kas man pilnīgi neko neizteica, līdz ar to arī sekoja tie daudzie jautājumi, kas tas ir, latviski lūdzu :)

Bet galvenais, kā dēļ tika iets pie ārsta, bija pote. Un tā vēl nebija trakumsērgas pote, bet kā es visiem skaidroju, līdzīgi kā maziem bebjiem ir daudz visādas potes, tāpat arī maziem kucēniem ir sākumā visādas potes. Tad šī ir tā bērnu pote :D

Trakākais šajā vizītē bija tas, ka manam sunim Čoperam arī ir nežēlīgi bail no ārstiem (vai ar vienkārši neizskaidrojams uztraukums, man arī pāris stundas jāparunā ar ārstu, līdz esmu nomierinājusies, kad var sākt procedūras kādas nu ir vajadzīgas :)). Bet par laimi pie vetārsta es biju mierīga, līdz ar to varēju mierināt suni, lai to varētu kārtīgi pārbaudīt. Beigās jau bija tīri priecīgs šunelis.

Otrā vetārsta vizīte bija pagājušo nedēļ, kad nu jau gājām uz trakumsērgas poti. Pote pārvarēta, vēl pāris dienas jāpaciešas un varēsim doties paši uz savām kājām arī ārā (līdz šim tikai sēdēja rokās vai arī somā).

Vienīgā problēma mums tagad ir ar austiņām, nodevām analīzēm spalvas (tas gan man nepatika, kā ārsts izrauj spalviņas šunelim, bet ko vajag, to vajag). Tagad vēl jāsagaida rezultāti, cerēsim viss būs labi :)

Pēc piecām dienām svinēsim 4 mēnešu jubileju, augam griezdamies (kā jau bērni :D) :)

Gaidu dāvanās jaunas kurpes, jo redziet, man tik zole palikusi.

Kamēr manis nav mājas, tikmēr sākam jau nedarbus darīt.

Procesā pieķerts:

Sekas:

Man aizdomas, ka tas vēl ir tikai sākums.

Tieši pirms nedēļas man bija tā lieliskā iespēja, piepildīt savu vēlmi – tikt pie suņuka un tieši pie mopšu šķirnes kucēna, nevis kāda cita. Satraukums bija liels – vajag man vai nevajag, zvani pēc padoma, pat zīlēšana ar adatu, plusi un mīnusi… Bet lēmums tika pieņemts un devos pakaļ kucēnam.

Aizbraucot pie saimnieces apstulbu, jo nebiju gaidījusi, ka šis mazais knīpa būs tik ļoti maziņš, nez kāpēc biju iedomājusies, ka 2-3 mēnešu kucēni ir lielāki :)

Saimniece man piešķīra vismīļāko puisi starp četriem brāļiem, kurš tiešām jau pirmajā mūsu tikšanās reizē pieskrēja klāt, apošņāja, paprasījās klēpī un jau sāka bučoties :) Visvairāk man sagādāja gandarījumu tas, ka saimniecei tiešām rūp, kam viņa pārdod šos mopšus. No viņas puses sekoja vairāki jautājumi tieši par mani, vecums, darba vieta, kur dzīvoju, kur atrodas darbs utt. Attiecīgi tālāk sekoja daudzas pamācībās, kā rūpēties par šo kucēnu, jo galu galā viņš ir vēl mazs bebis, kam jāvelta uzmanība, tajā pašā laikā jāaudzina ēst, nokārtoties, ko drīkst, ko nedrīkst darīt, jāiemāca būt pastāvīgam un vēl visādas ikdienišķas lietas. Tā nu lietas apstāstītas, kucēns pieradis jau pie manis nedaudz, formalitātes nokārtotas un varam doties uz jaunajām mājām.

Nedēļa ir jau apritējusi, kopš kucēns dzīvo jaunās mājās. Mans dzīves ritums ar šo notikumu arī ir pamainījies un galvenais, ka viss iet uz labo pusi, jo pamazām piepildu visas savās vēlmes.

Nedaudz sīkāk par pāris notikumiem.

Vārda došana.

Vārdiņu izvēlēties bija diezgan grūti, jo manā ģimenē suņuku tā ar īsti nav bijis, ja neskaita tālākus radiniekus. Tad nu atvēru vienu adresīti un gāju visiem vārdiem cauri. Izstaigāju vairākus forumus, bet tomēr paliku pie skanīga nelatviska vārda – Čopers (saīsināti bieži tiek saukts par Čopi). Papētot sīkāk, ko īsti šis vārds nozīmē, tad jā – ir tāds čoperis – motociklveidīgs braucamrīks.

Bet tā kā man ļoti iet pie sirds šie braucamrīki, tad nu arī esmu apmierināta ar suņa izvēlēto vārdiņu.

Sākumā gan sanāca pāris brīži, kad ātrumā suņuku nosaucu sava kāmja vārdā par Poto, bet nu jau ir iegaumēts un galvenais pats mopsis sāk jau atsaukties uz savu vārdu – Čopers :)

Saimnieces gādība.

Man ir visnotaļ paveicies ar suņuka saimnieci, jo tiešām redzu, ka viņai kucēns rūp. Pirmos vakarus saimniece regulāri zvanīja un apvaicājās, kā kucēns jūtās jaunajās mājās, vai ēd, vai nokārtojas utt.  Šāda interese no viņas puses, arī man rada drošības sajūtu, jo pie jebkura neskaidra jautājuma, varu viņai uzzvanīt un uzvaicāt, kā rīkoties. Tā kā man ir ļoti paveicies :)

Spēlēšanās.

Mantiņas paliek ar vien vairāk. Īpaši mīļas ir speciālās kurpes, kuras var grauzt stundām ilgi. Bet ar mantiu parādīšanos, suņuks sāk kost visur, kas pagadās pa ceļam – pat datorā un krēsla kājā. Bet tas viss atsaucas uz to, ka zobiņi nāk. Tā kā dažreiz nākas audzināt ar satītu avīzes trubiņu, viegli uzsitot pa purniņu, lai neizlaižas te man :)
Bet noteikti jāpiemin mans lielais duksis, kurš mazajam mopsim ir ļoti mīļš :)

Ēšana.

Tā kā šis ir šķirnes suns, tad ar nosacījumi ir diez gan strikti par mopša ēšanu un aprūpi. Barošana ir jāveic 4-5 reizes dienā, tikai vienu ēdamkaroti speciālās barības, līdz ar to arī man ir pusdienlaikā jātec uz mājām, pabarot mazo. Citu barību šobrīd ir stingri aizliegts dot, tā pat kā vienas ēdamkarotes normu nedrīkst pārsniegt, jo mopšiem nedrīkst atkarāties vēders.

Kārtība.

Mājai ir jābūt gandrīz ideālā kārtībā, lai pa zemi nemētātos pārtikas atbirumi, jo kucēns vēl neko nesaprot un laiza visu, kas pagadās pa ceļam. Un lai nerastos alerģijas vai citas veselības problēmas, jābūt piesardzīgam. Arī visas mantas, kur kucēns var klāt tikt, vadi pa zemi ir jāsavāc un jāuzceļ augšā. Ar vadiem gan gāja traki, jo to ir daudz, bet nu beigās veiksmīgi visu sastutēju augšā. Brīžam man pat rodas sajūta, ka ar bērnu būtu vieglāk :)

Gulēšana.

Tā kā sākumā diezgan daudz nācās izdot skanošo, lai sapirktu pirmās nepieciešamības lietas, tad guļvieta tika izveidota no mīkstām pašu sedziņām. Pirmās divas naktis ar kucēns tur gulēja, bet lai šis aizmigtu, nācās krietni papūlēties. Viņa mīļākā gulēšanas vieta, protams, ir klēpis. Līdz ar to jāiemidzina bija klēpī un tad jāpārnes uz kucēna guļvietu, bet mazais pamodās, līdz ar to nācās arī man pašai kādu laiciņu pasēdēt klāt, kamēr kucēns iemieg dziļā miegā. Tad klusiņām varēju aiziet uz savu gultu (gadījās gan ar tā, ka pati ik pa brīdim  iemigu pie viņa, bet neērtums uz grīdas lika pamosties).
Pēc šīm divām naktīm, kucēnu vairs savā guļvietā iemidzināt nevarēja, kā liec šo gulēt, tā pamostas un neguļ vairs. Bezcerīgi. Nu ko, ņemam blakus pie sevis gultā. Tad nu ar vēl šodien mazais laimīgs čuč pie manis zem segas paslēpies un noteikti reizi naktī pamodinās, lai paspēlētos un tad gulētu tālāk, līdz man atskanēs modinātājs, lai dotos uz darbu.

Doma ir uzstādīt kameru, lai novērotu, ko šis dara, kamēr manis nav mājās, ar ko un kā spēlējās un kur galu galā guļ pa dienu, kamēr manis nav :)

Pirmās brīvdienas un ciemošanās.

Brīvdienās devāmies uz Carnikavu ciemos pie diviem jubilāriem. Vēlreiz pierādīja savu mīļumu, jo visi rada gabali tika sabučoti, it īpaši tētis viņam bija mīļš, jo no viņa nu nekādi nevarēja atiet nost :)

Brīvdienās pavadot cauru dienu ar kucēnu, sapratu, cik tomēr viņš vēl daudz guļ. Lielākā dienas daļa paiet guļoti, tā pat kā maziem bērniem :)

Ciemojoties atradām spoguli, pareizāk sakot Čopers ieraudzīja sevi spogulī un nesaprata, kas īsti tas ir, tad nu arī sekoja pirmie rējieni. Mazs fragmentiņš no šīs epizodes:

Šoreiz pietiks, lai gan ir vēl daudz visādi sīkumi, kurus gribētos izklāstīt, bet gan jau ar laiku sekos vēl kādi ieraksti. Lai gan, kā jau minēju arī mans dienas ritums ir mainījies sakarā ar jauno iemītnieku un pie datora sanāk maz tomēr sēdēt. Bet kad tieku, tad ar mazais ierušinās un čuč pie manis :)

Tā nu dzīvojamies un krājam jaunos piedzīvojumus.