Pieminot kāmīti – Poto
Šodien, pārnākot no darba, pabaroju un izvedu suņuku arā un tālāk devos ar pabarot kāmīti. Ņemot viņa barības trauciņu, nekas nesarosījās, nekas nepakustējās, neviens neatsaucās uz vārdiņa Poto.
Ieskatoties dziļāk viņa mājiņā – mazais saldi čučēja, esot jau pavisam citā valstībā.
Mans pirmais dzīvnieciņš nodzīvojis gandrīz jau trīs gadus – patiesībā ilgi priekš tāda maza Džungārijas kāmīša.
Galvenais atcerēties visus tos jautros brīžus… kā pirmajās dienās šis līda no būrīša laukā, kā viņu ķēra pa visu māju (mīļākā vieta bija paslēpties zem ledusskapi)…. kā kaķis viņu cauru diennakti vaktēja, sēžot uz būri… kā kaitināja jauno iemītnieku mopša puiku ar savu skaļo, uzmanību pievērsto skraidīšanu bumbā pa visu māju… un kā katru vakaru mani gaidīja uzrāpies uz būrīša sienas un atstutējies pret riteni, lai saņemtu kārotās saulespuķu sēkliņas… un tā varētu turpināt vēl daudz un dikti…
Paldies viņam par visiem jaukajiem brīžiem…
maneejais gan veel kustaas!
Tavējais ir 3x lielāks par manējo :P